Apbrīna vērta! Jeb no dekrēta atvaļinājuma lieliskā formā un pie vesela saprāta! Saruna ar Kseniju Mļikovu

30.05.2017, Almaza Pirha

Apbrīna vērta! Jeb no dekrēta atvaļinājuma lieliskā formā un pie vesela saprāta! Saruna ar Kseniju Mļikovu

Virmo uzskats, ka publiskums uzliek sabiedrībā atpazīstamām dāmām par pienākumu izskatīties vienmēr efektīgi un nevainojami. Un ja vidusmēra sieviete liekos kilogramus var attaisnot ar neseno bērniņa piedzimšanu, tad pat vairāku bērnu esamība sabiedrības lauvenēm nav iemesls, lai atslābtu un pieņemtos svarā.

Ilgu gadu garumā Ksenija bijusi pastāvīga viešņa slavenību hronikās... Taču pēkšņi, neviena nemanīta, pazudusi, dzemdējusi Vācijā meitiņu, atgriezusies un pārsteigusi Instagram sekotājus ar neticami glītām kājām.

Ksenija Mļikova, divu bērnu mamma

Ksenij, pastāsti, cik ātrā laikā tev izdevies atkopties pēc meitiņas piedzimšanas un atgriezties ierindā?

Nevarētu teikt, ka esmu atgriezusies. Jau ilgu laiku saviesīgos pasākumus neapmeklēju, ļaujoties to vietā kopābūšanai vistuvāko lokā. Un šī pazušana, ja to tā maz varētu nosaukt, bijusi drīzāk saistīta nevis ar bērniem, bet gan darbu. Tagad esmu dekrēta atvaļinājumā un laika nu ir kļuvis krietni vairāk.

Zinu, ka dzemdībām esi izvēlējusies ne Latviju. Kādas ir būtiskākās atšķirības starp dzemdībām Latvijā un Vācijā?

Vācu pieeja mani imponē daudzās dzīves jomās. Kas attiecas uz medicīnu – vācieši ir vieni no progresīvākajiem Eiropā. Tāpēc pēc neveiksmīgās pieredzes Latvijā tika mazuli nolēmām laist pasaulē tur. Pārliecība par pieņemto lēmumu pieaug līdz ar katru dienu. Vācijā viss ir drošāk, cilvēcīgāk, un, pašsaprotami, mūsdienīgak. Sapratām, ka iztiks bez improvizācijas, kas var sagādāt mocības gan mātei, gan bērnam. Pieeja ir daudz nekomercializētāka, kā pie mums. Atbildīgāka.

Bet kā ar pēcdzemdību aprūpi un pieeju estētikas jautājumiem?

Pēcdzemdību aprūpe ir vairākkārt kvalitatīvāka. Tas nu ir fakts! Nemaz nerunājot par obligātajiem izmeklējumiem mātei un bērnam, analīzēm, par kurām Latvijā, diemžēl, līdz šim dzirdēts nav. Dabiski, ka nav korekti salīdzināt Vāciju ar Latviju – tur dzīves līmenis ir vairākkārt augstāks. Bet nu tomēr.

Ja runājam par estētiskajiem jautājumiem, teiksim, ķeizargriezienu, Vācijā ārsti pārsiet vēderu neļauj. To neuzskata par vajadzīgu. Taču iegādāties elastīgo saiti, kas savilktu vēderu ciešāk, mēģināju šā vai tā. Neatradu. Nācās vien palūgt māsai, lai sūta no Rīgas.

Pie mums Latvijā pirmajās nedēļās pastaigu laiku ierobežo. Vācijā šādu ierobežojumu nav. Tieši otrādi, vācieši uzsāk aktīvas pastaigas ar jaundzimušajiem sākot jau ar pirmajām nedēļām. Šo dzīves ritmu uzķēru arī es. Tik daudz restorānus un publiskās vietas, kā pirmajos divos dzīves mēnešos Berlīnē, mans bērns nav apmeklējis visas gada garumā, dzīvojot Rīgā. Vācijā tas ir gluži normāli, tāpēc šādu pieeju drīz vien sāc uztvert vieglāk un dabiskāk.

Liela uzmanība tiek veltīta mātes psiholoģiskajam stāvoklim. Vecmātei, kas pieņēma dzemdības, pēc izrakstīšanas, vadoties pēc reglamenta, bija mani jāapmeklē 10 reizes. Proti, katru dienu. Novērot mazuli, parādīt nepieciešamo kopšanu. Tas man ļoti palīdzējis, par cik bērniem ir 13 gadu atšķirība un daudz kas tika aizmirsts. Pamāca, kā pareizi barot ar krūti. Un pats būtiskākais, seko līdzi sievietes veselības stāvoklim, lai laikus novērstu pēcdzemdību depresiju. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Tāpat kā jebkuru citu sievieti, arī tev noteikti radies jautājums – kā lai atgriežas pirmsdzemdību formā? Esi to paveikusi. Pat vairāk – jāatzīst, ka izskaties krietni labāk, kā pirms 10 gadiem. Kā? Diēta, sportošana, mīlestība?

Viss kopā. Man šķiet, ka jebkura sieviete, un vēl jo vairāk tā, kas dzemdē pēc 30, par šo jautājumu raizējas. Par cik vielmaiņa vairs nav tā un arī enerģija izsīkst ātrāk.

Pirmo bērnu dzemdēju būdama 23 gadus jauna, pieņēmos svarā par 7 kilogramiem, no kuriem jau pēc 3 mēnešiem nebija ne miņas. Ar meitu pieņēmos svarā nu jau par 10 kg. Un, lai tos nomestu, bija nepieciešami 7 mēneši.

Taču attiecībā uz sevi vienmēr esmu bijusi disciplinēta gan grūtniecības laikā, gan pēc tās. Būdama stāvoklī, ievēroju diētu, 3 reizes nedēļu aktīvi sportoju, daudz laika pavadīju 7-10 kilometru garās pastaigās.

Jau pēc diviem pēcdzemdību mēnešiem trīsreiz nedēļā apmeklēju TRX nodarbības un divreiz nedēļā pilates. Nūjošana, pārdomāts uzturs. Saprotams, ja sakārojas ko gardu un neveselīgu, es tam ļaujos. Piemēram, apēdu nevis visu desertu, bet gan tikai trešdaļu. No pārmērīgas sevis ierobežošanas ciešu morāli. Tāpēc ir gana ar porciju kontrolēšanu.

Varbūt vari dalīties ar savām iecienītākajām skaistumkopšanas procedūrām?

Regulāri veicu ķermeņa masāžu, esmu iecienījusi aparātu metodi LPG, dažnedažādākos skrubjus, ietīšanas.

3-4 reizes mēnesī apmeklēju kosmetologu. Esmu iecienījusi aparātu procedūras un biorevitalizāciju un mezoterapiju kursa veidā.

 

Vadoties pēc noskaņojuma, mājās gatavoju skaistuma maskas. Sevis kopšana ir obligāts dienas rituāls.

Vai izdodas apvienot mātes pienākumus ar sociālo dzīvi, darbu...? Kā tas notiek: laika plānošanas māka, tuvinieku atbalsts, prioritātes...

Ar laika menedžmentu neesmu draugos kopš sevi atceros. Tikai nesen esmu sākusi sevi disciplinēt, izanalizējot, cik daudz laika tiek izsviests vējā, neracionāli.

Neslēpšu, ka man apkārt ir daudz palīgu. Aukle mazo pieskata katru dienu - tā ir nenovērtējama palīdzība. Šādi pagūt iespējams visu. Kamēr esmu dekrēta atvaļinājumā, izbaudu šo dzīves posmu un ar grūtībām iedomājos, kā būtu, ja nāktos atgriezties pie darba uz pilnu slodzi. Vēlos izbaudīt kopābūšanu ar meitu, nesasteigt ar sūtīšanu uz bērnudārzu.

Pamazām pieķeros klāt saviem projektiem. Taču tas visdrīzāk ir sevis pašizaugsmei, kā izdzīvošanas veids. Turklāt turpinu aktīvi darboties ar labdarības projektiem – divus no tiem palaidām pavisam nesen. Tas mani priecē un bagātina ar emocijām.

Kā nesajusties vainīgai, atstājot mazo ar aukli (vecmammu)?

Esmu pārliecināta, ka sirdsapziņas pārmetumi māks šā vai tā. Neko darīt... Mātes prāts tā nu ir veidots – lai vienmēr atrastos uztraukumā. Aukle manā skatījumā ir nevis kā manis pašas aizvietotāja, bet gan kā labā roka. Tas ļauj izbaudīt mātes būšanu, un nevis gausties par nepārejošo nogurumu.

Kāda tipa jautājumi, kas attiecināmi uz tavu un bērna intīmo komunikāciju, mēdz sakaitināt?

No apkārtējiem gandrīz viss, kas attiecināms uz bērnu ēšanu, ārstēšanu, mācīšanu... Cenšos nepamācīt nevienu arī pati. Ir tādi padomi, kurus labprāt uzklausu un apdomāju, taču dažiem atmetu ar roku uzreiz. Tuviniekus esmu gatava uzklausīt vienmēr. Ar pateicību pieņemu arī padomu no malas.

Cik liela nozīme mazuļa dzīvē ir tētim? Vai daļu no ikdienas pienākumiem var uzticēt arī viņam?

Tas, ka tēta loma bērna dzīvē ir milzīga, nav nekāds pirmatklājums. Tā ir svētlaime, kad viņš eksistē un ir mīlošs. Tētis ir parūpējies par mūsu ikdienu, finansiālo labklājību, mūsu nākotni. Tāpēc uzticēt viņam vēl ko papildus klāt neļauj sirdsapziņa. Lai gan ar meitu viņš tiek galā nebūt ne sliktāk par mani. Gan autiņus nomainīs, gan pabaros, gan nopeldēs, gan šūpuļdziesmu nodziedās. Viss tiek darīts ar prieku, nevis  pienākuma pēc. Turklāt šādi brīži ir neaizstājami arī bērnam. Tētis – vienmēr jautrāk, kā mamma.

komentāri

  • Reklāmkarogs
  • Reklāmkarogs

Нравится 3ade.lv?
Ставьте лайк в Вашей любимой соцсети