"
Cilvēki, kuri stostās, mēdz jokot: «Es nekaunos par to, ka stostos. Man patīk pārbaudīt cilvēku pacietību». Stostīšanās piesaista apkārtējo uzmanību un sagādā reālas neērtības runātājam. Pusaudža gados harizmātiskais aktieris Brūss Viliss stostījās, taču runas defekti viņam kalpoja kā dzinulis: viņš sāka spēlēt skolas teātrī, pēc tam nopietni apsvēra aktiera karjeru, un rezultātā no stostīšanās nebija ne ziņas. Ar to pašu problēmu tika galā Entonijs Hopkinss, Emīlija Blanta, Džūlija Robertsa, Nikola Kidmena, Elviss Preslijs un Vinstons Čērčils. Pat Plūtarhs un Avicenna ir minējuši, ka stostīšanās cēlonis meklējams psihē. Lai gan šī atziņa nebija šķērslis, lai izmantotu nehumānus ārstēšanas veidus, tādus kā mēles saīsināšanu, dziedošas cikādes ievietošanu mutē vai muskatriekstu aizbāšana aiz vaigiem. Tikai 19. gadsimtā zinātnieki sāka nopietnāk runāt par psiholoģiskā aspekta ietekmi. Pēdējo 50 gadu laikā ir izstrādāti iespējamie risinājumi un metodes, sākot ar elektriskās strāvas izmantošanu un pašiedvesmu līdz pat korekcijas metodēm, izmantojot psihoterapiju, sociālo adaptāciju un logopēdiskos vingrinājumus. Šodien, par laimi, stostīšanās ārstēšanā ir iesaistīti logopēdi un neiropatologi. Kā šodien ātri tikt galā ar šo problēmu? Par to mums pastāstīja eksperti.
Autore: Tatjana Daukšte
Eksperti: Aļina Malošika, neiropsiholoģe, logopēde un Anna Kašina, klīniskais psihologs
Kādēļ cilvēki stostās?
Alīna Malošika: Zinātniskie pētījumi liecina, ka stostīšanās, visticamāk, ir ģenētisks traucējums. Izšķir divus galvenos iemeslus — organiskos un neiroloģiskos (funkcionālos).
Ja iemesls ir organisks, tad traucējums ir patoloģisks, kas provocē pastāvīgu stostīšanos. Tas izpaužas bērnībā līdz sešu gadu vecumam psihoemocionālo ierosinātāju ietekmē. Ja šajā periodā bērns nesaskaras ar stostīšanos provocējošiem faktoriem, tad stostīšanās risks pazūd. Statistiski šī stostīšanās forma biežāk izpaužas zēniem, kreiļiem.
Neiroloģiskā stostīšanās izpaužas viļņveidīgi: jo vairāk cilvēks uztraucas, jo vairāk viņš stostās, vai gluži otrādi —uztraucosties, stostīšanās var neizpausties vispār.
Alīna Malošika
Kāda ir atšķirība starp stostīšanos un logoneirozi?
A.M: Logoneiroze — tā nav stostīšanās. Stostīšanās ir iemesls un logoneiroze ir sekas. Logoneiroze, tā ir izpratne par runas nepilnību, kā rezultātā rodas fobija, kas izpaužas kā bailes no runāšanas. Pirmsskolas vecuma bērniem tas netiek diagnosticēts, jo izpratne par runas defektiem mazam cilvēkam rodas tikai ap deviņu gadu vecumu.
Anna Kašina: Bērnam, kas stostās, bieži vien par logoneirozes ierosinātāju var kalpot izsaukšana pie tāfeles skolā. Cilvēks sāk sevi vērtēt no malas kā skolotājs, novērtē sevi ar negatīvu vērtējumu un izspēlē savas neveiksmes katastrofālāko scenāriju. Līdz ar to pastiprinās trauksmes sajūta, līdz pat panikas lēkmei, samazinās bērna spēja sakarīgi runāt, viņš sāk biežāk stostīties. Ir svarīgi strādāt ar bērna pārliecībām. Jo bērna uzskati par nosodījumu no apkārtējiem pilnīgi atšķiras no patiesajām domām, kas mīt apkārtējo galvās. Un palīgā nāk ekspozīcijas terapija: sniegt atgriezenisko saiti, kas dažkārt pilnīgi neatbilst paša radītajām bailēm.
Laba ir arī grupu terapija, kad grupā tiek apvienoti 3–4 cilvēki ar stostīšanās problēmām, kuri noteikti viens otru netiesā un nebaidās sarunāties. Tas darbojas kā labs stimuls un atbalsts sava satraukuma izpaušanai. Kad cilvēks tiek galā ar vienu cilvēku grupu, viņam ir vieglāk tikt galā arī ar citu.
Nākamais solis varētu būt ikdienas īsu video ziņojumu ierakstīšana plašākai auditorijai, piemēram, radiem un draugiem. Pamazām jūs varat paplašināt uzticības loku, piemēram, iekļaujot klasesbiedrus vai kopienas locekļus. Tad jebkurš negatīvs komentārs sadursies ar galvenās atbalsta grupas aizsardzību.
Kurā brīdī būtu jāvēršas pie speciālista?
A.M.: Ideālā variantā būtu, ja vecāki jau laicīgi pamanītu un pievērstu uzmanību, ka bērns runā stostoties, ietur netipiski garas pauzes, runa ir pārāk ātra vai lēna, runā dzirdami patskaņu pagarinājumi, vārdu atkārtojumi, paātrināts runas temps, kad viens teikums pāriet nākamajā. Nevajadzētu gaidīt, ka stostīšanās pāries pati no sevis.
Nevajadzētu stostīšanos apspriest ar bērnu, kur nu vēl skaļi runāt par viņa runas izpausmēm, tā radot papildus stresu. Gluži pretēji, jācenšas pēc iespējas samazināt nervu sistēmu uzbudinošus notikumus, piemēram, pārslodzi bērnudārzā vai skolā, pulciņos, konfliktsituācijas bērna priekšā utt.
Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību bērna dienas režīmam: pilnvērtīgam miegam un paredzamai rutīnai. Svarīgs ir arī sabalansēts uzturs un mikroelementi, kas tiek uzņemti ar vitamīniem, balstoties uz laboratorisko izmeklējumu rādītājiem.
Un, protams, vēršamies pie bērnu neirologa, kurš specializējas tieši stostīšanās problēmu risināšanā. Neirologam ir jānosaka traucējuma forma un lokalizācija, nepieciešamības gadījumā jāizraksta medikamenti un jāsastāda ārstēšanas plāns. Bet nākamais svarīgākais speciālists ir psihologs vai psihoterapeits, kurš stabilizē bērna emocionālo stāvokli, lai samazinātu nervu sistēmas slodzi. Un tikai tad var sākt strādāt ar logopēdu.
Daudzi cilvēki kļūdaini izvēlas logopēdu kā pirmo speciālistu, lai gan secībai būtu jābūt savādākai: neirologs, psihologs vai psihoterapeits un tikai pēc tam logopēds. Kā pareizi izvēlēties prioritātes un kopumā, cik ilga var būt terapija?
A.M.: Logopēdam jābūt lielai praktiskai pieredzei darbā ar bērniem, kas stostās. Ne mazāk svarīga ir īpaša kvalifikācija šajā jomā: neiropsiholoģijas pamatu pārzināšana, medicīniskās terminoloģijas izpratne, lai veiktu precīzu koriģējošu darbu.
Stostīšanās ir saistīta ar trim runā iesaistītiem aparātiem: elpošanas, balss un artikulācijas. Visgrūtāk, ja stostīšanās ir saistīta ar elpošanu. Tāpat retos gadījumos ir jauktas formas, kuras var skart dažādas zonas. Logopēds veic elpošanas vingrinājumus, tādēļ viņam ir svarīgi saprast, kura zona ir atbildīga par stostīšanos. Tiek izpildīti arī artikulācijas un balss vingrinājumi. Ir nepieciešami vingrinājumi, lai attīstītu runas izteiksmīgumu, kā arī runas programmēšanai: semantiskie segmenti, pauzes utt.
Dažas metodes paredz arī logomasāžu — artikulācijas aparāta masāžu, kuras mērķis ir tonizēt vai atslābināt muskuļus, taču to veic tikai tad, ja stostīšanās ir lokalizēta runas artikulācijas zonā. Tiek doti arī mājasdarbi — vingrinājumi, kas jāatkārto, lai nostiprinātu terapijas efektivitāti. Tikpat svarīgs ir darbs ar vecākiem, tas ir fundamentāls.
Terapijas ilgums ir tieši atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma. Ir veiksmes stāsti, kad bērns tiek galā dažos mēnešos, gada laikā. Tomēr, ja bērns ir pakļauts stresam, pastāv iespēja, ka stostīšanās var atkārtoties. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jārada absolūti siltumnīcas apstākļi. Ievērojot zelta vidusceļu, ir svarīgi mācīt bērnam emocionālo inteliģenci.
Tas ir milzīgs darbs. Vai ir jēga vest bērnu pie skolas logopēda?
A.M.: Logopēdam bērnudārzā vai skolā pēc definīcijas būtu jānodarbojas ar bērniem, kas stostās. Taču būsim reāli — diemžēl nereti dažādu apstākļu dēļ tas fiziski ir neiespējami. Logopēdam vispirms jākonsultējas ar vecākiem, nosūtot viņus pie bērnu neirologa, un pēc tam sadarbībā ar psihologu jāsniedz bērnam terapeitisks atbalsts. Kopumā stostīšanās ārstēšana bērnībā bez vienlaicīga psihoterapeita un logopēda kopdarba ir neefektīva.
Lielbritānijā speciālisti reizi pusgadā sasauc konsīliju, kurā piedalās pediatrs vai ģimenes ārsts, citi speciālisti un bērnudārza vai skolas pārstāvji. Konsultācijas galvenais mērķis ir sastādīt pedagoģisko plānu un piedāvāt bērnam visaptverošu, efektīvu problēmas risinājumu, kad visi lietā iesaistītie speciālisti pieturas pie vienotas taktikas un kopīgiem spēkiem palīdz bērnam ar runas traucējumiem. Daži privātie Latvijas bērnudārzi un skolas ievēro šo modeli.
PASAULĒ IR ĪPAŠI CENTRI, KAS PALĪDZ TIKT GALĀ AR STOSTĪŠANOS DAŽU NEDĒĻU LAIKĀ, NODROŠINOT INTENSĪVAS NODARBĪBAS, ATBILSTOŠI IZVEIDOTU UN REGULĀRI NODROŠINĀTU TERAPIJU PIE LOGOPĒDA, FIZIOTERAPEITA UN CITIEM SPECIĀLISTIEM. LATVIJĀ DIEMŽĒL TĀDU CENTRU NAV, BET IR PIEEJAMI ATSEVIŠĶI SPECIĀLISTI. TIKPAT SVARĪGI IR APSVĒRT ARĪ CITAS IESPĒJAS, KO PIEDĀVĀ MŪSU VALSTS: SMILŠU UN MŪZIKAS TERAPIJA, MIOFUNKCIONĀLĀ TERAPIJA, PASAKU TERAPIJA, DEJU UN KUSTĪBU PRAKSE, PSIHODRĀMAS ELEMENTI.
Kā pārtraukt stostīšanos pieaugušajiem?
A.M.: Atbrīvoties no stostīšanās iespējams arī pieaugušā vecumā, taču tas prasīs daudz ilgāku laiku. Pieaugušajiem ir tikai viens ceļš — viņu pašu pārliecība par panākumiem, kas balstīta psihoterapijā. Ikdienā, cilvēks, kas stostās, var runāt bez aizķeršanās, izmantojot noteiktu ritmu. Bet būsim godīgi, runa un ritms ir viena no personības izpausmēm.
Anna Kašina
A.K.: Pieaugušā vecumā daudziem cilvēkiem ar stostīšanās problēmām ir izveidojusies logofobija, logoneiroze, kad viņi dod priekšroku nesarunāties, ja ir tāda iespēja, viņi sazinās rakstiski, nerunā publiski, jo viņiem ir absolūta pārliecība, ka viņu runas ir neveiksmīgas vai arī ir vilšanās speciālistos un terapijas metodēs. Šādā situācijā palīdz aparāta metode, kas paredz savas runas slāpēšanu ar trokšņa vai mūzikas palīdzību. Lai gan nav viegli izmantot mūziku, jo ir samērā grūti veidot sakarīgu sarunu, ja fonā ir tik spilgts uzmanības novēršanas faktors. Daudzi ir redzējuši filmu «The King’s Speech», kurā parādīta šī metode.
Ir vēl viens veids — ritmiska runas stimulēšana, kad izrunājot noteiktas skaņas, cilvēks sašūpojas, un katra zilbe tiek izrunāta kustoties noteiktā elpošanas ritmā. Tas palīdz pārvarēt spazmas ieelpas brīdī, kas bieži traucē runāt. Ir runas aiztures koriģējošā metode, kur cilvēks, kas stostās runā kļūdaini, bet terapeits viņa teikto atkārto pareizi, attiecīgi, pacients dzird kā izklausās pareiza runa. Visas šīs metodes ir vērstas, lai radītu pārliecību runāšanas laikā un izskaustu uzskatus par iespējamo neizdošanos.
Google Play un Apple iTunes pakalpojumos ir pieejamas tādas lietotnes kā DAF (Delayed Auditory Feedback) Assistant/Professional, FluencyCoach, Speech4good. Šī metode ir modificētas dzirdes atgriezeniskās saites veids, kur tiek pagarināts laiks starp runu un dzirdes uztveri. Šīs lietojumprogrammas ļauj lietotājam runāt mikrofonā un dzirdēt savu balsi austiņās sekundes daļu vēlāk. Ir pierādīts, ka daudziem cilvēkiem, kas stostās, ar DAF lietotnes palīdzību ir izdevies padarīt savu runu plūstošaku.
Svarīga nozīme ir arī fonētikas vingrinājumiem, kad cilvēks iemācās pareizi izteikt vārdus un skaņas, nepieļaujot kļūdas. Līdzīgi strādā arī vokālie pasniedzēji. Kad cilvēkam izdodas runāt pareizi, viņš pārstāj nervozēt un stostīties. Tāpēc kopumā visi paņēmieni ir vērsti uz spriedzes mazināšanu un ierobežojošu uzskatu izskaušanu.
Tāpat tiek praktizēta arī dienasgrāmatas rakstīšana, kas kalpo kā papildinājums psihoterapijai, kur tiek strādāts ar cilvēka jūtām un emocijām attiecībā pret sevi un citiem. Dienasgrāmatā tiek analizēta ikdiena, kur cilvēks pieraksta kā viņš ir runājis, kā juties, lai pēc tam kopā ar psihologu varētu izvērtēt progresu.
Bieži vien saskaramies ar situāciju, kad cilvēks, kas stostās, ienes savu bērnības negatīvo pieredzi, kur viņš ticis izsmiets par stostīšanos, savā patreizējā dzīvē. Šajā gadījumā tiek praktizēta reskriptēšana, kad cilvēks kopā ar psihoterapeitu atkārtoti piedzīvo traumatisko pieredzi: tiek modelēta negatīvā notikuma situācija, uz kuru cilvēks vēlreiz mēģina paskatīties no malas, lai spētu pārtraukt saikni ar šo notikumu. Ir svarīgi apzināties, ka cilvēka stāvoklis un resursu kopums pagātnē ir krasi atšķirīgs no tā, kā viņš jūtas tagad. Tāpēc sākumā tiek strādāts ar pagātni un tagadni un tikai pēc tam, kad ir gatava struktūra, kas palīdzēs mierīgi virzīties tālāk, tiek izvēlētas nākotnes vērtības. Vidēji šāda terapija var ilgt no trim nedēļām līdz pusotram gadam, tas atkarīgs no konkrētā gadījuma. Taču galvenais — jūs ar to varat tikt galā!
Vai neiropsiholoģija var palīdzēt?
A.M.: No vienas puses, šķiet, ka neiropsiholoģijai ar to nav nekāda sakara, jo nav noteiktu smadzeņu zonu, kuras būtu atbildīgas par runas raitumu. Kā minēts iepriekš, zēni, galvenokārt kreiļi, ir biežāk pakļauti stostīšanās problēmai. Šajā gadījumā labā smadzeņu puslode, kas ir atbildīga par ritmiski brīvu runu, ir hiperaktīva, bet kreisā puslode ir atbildīga par runāšanu prozā, attiecīgi, izveidojas traucējumi starppusložu savienojumos, kas rada spazmas. Šīs spazmas arī izpaužas kā stostīšanās. Jau akadēmiķim Ivanam Petrovičam Pavlovam bija teorija, ka tas ir konflikts starp smadzeņu «ierosināšanas» un «bremzēšanas» zonām. Šādā gadījumā logopēde iesaka pastiprināti darboties ar runas programmēšanu, attīstot smadzeņu kreiso puslodi un uz laiku atturēties no dziesmu un dzejoļu mācīšanās.
Tāpat būtu lieliski, ja varētu pilnībā izvairīties no sīkrīku lietošanas, taču mūsdienu realitātē tas ir ārkārtīgi grūti. Taču sekojiet līdzi saturam, ko bērns skatās. Ieteicams, lai tas būtu pēc iespējas mierīgāks, saudzējot bērna nervu sistēmu. Tāpat var vingrināties arī mājās: loģikas vingrinājumi, matemātikas uzdevumu risināšana atbilstoši vecumam, konstruktoru likšana, izmantojot instrukciju. Ne mazāk svarīgs ir motivējošais faktors, pārliecība, ka bērnam veiksies. Tas palīdz arī ļoti emocionāliem bērniem.
Vairāki pasaules psihologi un grāmatu autori par stostīšanos iesaka izmantot afirmācijas...
А.К.: Iespējams, ja to izmanto kā placebo efektu. Lai gan zinātniskie pierādījumi neapstiprina afirmāciju izmantošanas lietderību. Turklāt stostīšanās gadījumā var panākt pilnīgi pretēju efektu. Iedomājieties cilvēku ar klonisku stostīšanās formu, kad viņš vairākkārt atkārto skaņu «p» vai «b». Kā viņš atkārtos apfirmāciju: «Es esmu p-p-pilnīgi b-b-brīvs no slimības»? Uzskatu, ja runas defekts pārtapis logoneirozē, nepieciešama integrēta pieeja: darbs ar neirologu, klīniskajā psiholoģijā un veselības psiholoģijā sertificētu psihologu un darbs ar logopēdu.
Kā var palīdzēt pats sev, situācijā, ja satraucies un sāc vairāk stostīties?
A.K.: Ja tā ir noticis, tad varat sākt ar pilnu diafragmālo elpošanu, kur izelpa ir divreiz ilgāka par ieelpu. Palīdzēs pakāpeniskā muskuļu relaksācija: sākumā ķermenis tiek sasprindzināts un pēc tam pilnībā atslābināts. Papildus varat mēģināt arī novirzīt uzmanību uz «šeit un tagad» — nosaucot piecas dažādu krāsu lietas, piecas dažādas skaņas, taktilās sajūtas. Pieskārieni samērā labi palīdz atbrīvoties no emocionālās ietekmes. Turklāt tie var būt dažādi audumi, fizioterapijā izmantojamās reljefa bumbiņas rokām vai Su-Jok gredzeni.
Iesākumā ir jātiek galā ar emocijām, un tikai tad jādomā, ko un kā mēs vēlamies pateikt. Mācāmies veidot integrālu runas kompozīciju. Var palīdzēt gan stāstījuma forma ar konkretizējošiem jautājumiem, kad cilvēks iemācās pamazām un strukturēti veidot savu runu: «Ar ko es sākšu? Kas ir vissvarīgākais, ko es gribu pateikt? Kā es pabeigšu savu runu?»
PĒCVĀRDS
Apmēram 5% bērnu vecumā no diviem līdz pieciem gadiem bērnībā stostās. Stostīšanās var ilgt no dažām nedēļām līdz pat vairākiem gadiem. Lai gan atveseļošanās parasti notiek līdz septiņu vai astoņu gadu vecumam, vienam no katriem 100 bērniem stostīšanās saglabājas ilgstoši. Stostīšanās biežāk ir novērojama zēniem nekā meitenēm. Zēniem tā arī biežāk saglabājas līdz pieaugušam vecumam. Vairāk nekā 70 miljoni cilvēku visā pasaulē stostās — attiecīgi — katrs simtais cilvēks. Taču jūs vai jūsu bērni varat nebūt viens no viņiem...
Visērtāk ir abonēt! Sūtiet vārdu «Abonements» uz info@3ade.lv un mēs ar Jums sazināsimies!
komentāri