Ставьте like и читайте!

STĀVI RINDĀ VAI MAKSĀ. MAKSAS MEDICĪNA

28.08.2021, 3ade.lv

STĀVI RINDĀ VAI MAKSĀ. MAKSAS MEDICĪNA

STĀVI RINDĀ VAI MAKSĀ

MAKSAS MEDICĪNA

Katru gadu dažādas aģentūras, ņemot vērā dažādus kritērijus, publicē labākās medicīnas valstu reitingus. Katrā valstī ir sava medicīna, noteikumi, kvotas, cenas. Viennozīmīgi, ka visur ir savi plusi un mīnusi. Un ir arī skaidrs, ka katra puse - valsts, ārsti un pacienti - situāciju vērtē atšķirīgi.

Mūsu valstij ir savi spēles noteikumi un nosacījumi. Starp citu, šajos starptautiskajos reitingos, Latvija bieži vien ierindojas pirmajās pozīcijās... no beigām. Šodien mūsu medicīna atrodas kaut kur pa vidu starp Rietumiem un sociālismu. Nav gluži piemērots salīdzinājums, bet gana saprotams. Žēl tikai, ka tas nav zelta vidus ceļš. Mēs maksājam gandrīz tāpat kā Rietumos, taču mūs joprojām nepamet cerība par garantētu bezmaksas medicīnu. Un joprojām ir milzīgs cilvēku skaits, kuri nesaņem ārstēšanu, nesaņem iespējas. Un ne mazāk jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.

Savus jautājumus es uzdevu gados jaunam ārstam, Jauno ārstu asociācijas prezidentam, radiologam rezidentam, dakterim Artūram Šilovam. Man šķita, ka svaigs skatījums parādīs jaunu perspektīvu. Bet kur ir perspektīva, tur ir arī cerība.

AUTORE: ALMAZA PIRHA 

Cik sevi atceros, vienmēr esmu izvēlējusies maksas medicīnas pakalpojumus. Pirmkārt, tas ir objektīvi ātrāk. Otrkārt, es dodu priekšroku veikt apmaksu kasē nevis piedzīvot pazemojošus čukstus un lūgumrakstus. Treškārt, man šķita, ja par ārsta darbu tiek maksāts, tad arī vairāk no viņa tiek prasīts. Jo man ir tiesības pieprasīt atbildību un ieinteresētību. Lai gan no ētiskā viedokļa, man kā pacientei, ārsta finansiālā interese neizskatās īpaši humāna. No otras puses, pat universitātē tiek apgūta ārstu finansiālā motivēšana. Tādēļ nav par ko brīnīties.
Bet, lai nu ētika un lirika paliek kādai citai reizei. Jo runa ir par veselību... manu, manu tuvinieku, valsts pilsoņu.
Kāds mans paziņa teica: “Es maksāšu, kad mani izārstēs. Bet, ja neizārstēs, tad nemaksāšu». Es tomēr gribētu maksāt avansā, gribētu ar garantiju.

Es bez ierunām maksāju par visiem medicīnas pakalpojumiem, sākot ar plānveida analīzēm līdz pat nopietniem izmeklējumiem... Bet tā esmu es, un, tās ir manas iespējas. Lielākā daļa iedzīvotāju ir spiesti izvēlēties: reizi gadā veikt obligātās pārbaudes vai aizlaist atvaļinājumā uz kaimiņvalsti Lietuvu, nopirkt jaunu velosipēdu bērniem vai nokrāsot virtuvē sienas. Mūsu valsts nav ļoti bagāta. Taisnības labad jāsaka, ka mūsu valsts katru gadu ar lepnumu ziņo par miljoniem, kas iztērēti veselības aprūpes nozarei. Ļaujiet man jums atgādināt, ka mūsu nodokļi tiek izmantoti budžeta veidošanai.

Bet, godīgi sakot, es vairs neatceros, kad man pēdējo reizi izdevās pierakstīt savus vecākus vai bērnus, un man viņi ir trīs, uz valsts apmaksātu vizīti pie ārsta. Pat obligātās pārbaudes ir par maksu, jo savu bezmaksas kārtu nāktos gaidīt 3-8 mēnešus. Bez pārspīlēšanas. Pierakstīties uz doplerogrammu, neirogrāfiju, MR... šajā gadā vairs nav iespējams. Es pārbaudīju. Pierakstīties pie bērnu ķirurga, oftalmologa, neirologa — ar nosūtījumu un bez maksas — nav iespējams... Un tāpēc visas obligātās pārbaudes pirms bērnudārza mēs veicām par maksu. No 40 līdz 60 eiro par 10 minūšu birokrātisku vizīti... Bez kuras dārziņā neuzņems, taču man nodrošināt šo vizīti nevar. Sistēma nesaudzē manu budžetu. Un vizītēm pie bērnu ārstiem piemēro bērniem nedraudzīgas cenas.

Mūsu veselības aprūpes pirmsākumi ir padomju veselības aprūpe, kas, starp citu, patiešām kalpoja par piemēru daudzām valstīm. Tās būtība bija šāda: valsts rūpējās par pilsoņu veselību, izveidojot slimnīcas un klīnikas, kuru pakalpojumus ikviens valsts pilsonis varēja saņemt bez maksas. Palielināt paredzamo dzīves ilgumu kļuva iespējams ne tikai pateicoties jauniem medikamentiem, metodēm un atklājumiem, bet arī tādai vienkāršai lietai kā profilaksei, kas arī sakņojas padomju laikos. Šāda valsts budžeta veselības aprūpes sistēma, kuras pamatā ir valsts kontrole, tiek izmantota arī daudzās pasaules valstīs — Beveridža modelis eksistē, it īpaši Lielbritānijā, Īrijā, Dānijā, Itālijā, Spānijā, kad medicīnas pakalpojumi tiek nodrošināti no iedzīvotāju ienākuma nodokļiem.

Latvijā apmēram 10,8% no budžeta tiek novirzīti medicīnai. Tas ir daudz vai maz? Skatoties cik daudz ir – 100%. Lai gan, protams, neatkarīgi no tā, kā tiek dalīts ‘’medījums’’, mūsu valsts galvenā vērtība ir valsts pilsoņu veselība, tā vismaz tiek deklamēts. Bet ar šo desmito tiesu nepietiek — saka streikojošie mediķi. Pirms 30 gadiem mūsu valsts sāka virzīties medicīnas komercializācijas virzienā. Un šodien mums ir modelis, kurā apvienoti fragmenti no bezmaksas, maksas un apdrošināšanas sistēmām. Diemžēl šī sistēma ir novedusi pie tā, ka pacients tiek uzskatīts par klientu. Klients – pakalpojums. Nevis pacients — ārstēšana.

Teikšu godīgi, es neredzu neko sliktu faktā, ka pastāv alternatīva — maksas medicīniskie pakalpojumi. Bet mani uztrauc radusies situācija, kad, parādoties «maksas» iespējai, viss kļūst maksas. Ar maksas pakalpojumiem bieži tiek aizstāti tie pakalpojumi, kas būtu jānodrošina bez maksas, saskaņā ar valsts garantiju programmu. Cilvēkiem dažreiz ir jāmaksā par to, ko viņi jau ir samaksājuši ar saviem nodokļiem. Un, ja jūs tūlīt piezvanīsiet 10 klīnikām un jautāsiet par iespēju veikt 10 pilnīgi atšķirīgus izmeklējumus vai pierakstus pie speciālistiem, jūs visur saņemsiet vienu un to pašu atbildi: pieraksti valsts kvotu ietvaros vairāk nav pieejami. Par maksu – kaut rīt.


Jauno ārstu asociācijas prezidents, radiologs rezidents, dakteris Artūrs Šilovs


Dakter, es bieži dzirdu, ka ārsti nodrošina ārstēšanu saskaņā ar kvotām ne vairāk kā 2-3 stundas nedēļā. Pārējo laiku pavada, strādājot privātpraksē. Es saprotu, ka ārsti ir cilvēki. Nav nepieciešams izskaidrot visas nianses. Bet kopumā tā nav pārāk pievilcīga tendence — ārsts daudzus gadus ir studējis, lai ārstētu cilvēkus. Bet ārstē tikai tos, kam ir nauda. Tas ir pretrunā ar jūsu profesijas ideoloģiju... Vai jūs uzskatāt, ka šo «medicīnas tendenci» var mainīt?


Tā ir taisnība, ārsti ļoti bieži izmanto kvotas tikai dažas stundas nedēļā. Bet tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ārsti slimnīcās galvenokārt pieņem akūtos slimniekus un plānveida pacientus. Veselības aprūpes sistēmas uzdevums ir pārliecināties, ka neatliekamos gadījumos cilvēkiem patiešām ir iespēja nonākt slimnīcā. Savukārt, ģimenes ārsta un poliklīniku speciālistu uzdevums ir novērst šādas situācijas.

Otrs faktors ir saistīts ar sliktu valsts finansējumu. Finanšu ministrija nepalielina kvotu daudzumu un finansējuma apmēru. Tas noteik gadu no gada. 2008. gada krīzes laikā trīs Baltijas valstis — Igaunija, Lietuva un Latvija — pieņēma ārkārtas budžetu. Igaunija bija vienīgā, kas pieņēma nākamo 10 gadu plānu finansējuma palielināšanai (galvenokārt saistīta ar medicīnas darbinieku algu palielināšanu). Lietuva nolēma nesamazināt veselības aprūpes budžetu. Latvija samazināja par 30%. Un mēs joprojām esam 2008. gada finansējuma līmenī. Pēdējo trīs gadu laikā gan ir bijuši nelieli uzlabojumi. Neiztika arī bez medicīnas personāla streikiem, regulāras problēmu apspriešanas sabiedrībā. Lai gan mums, ārstiem, gribētos nodarboties ar saviem tiešajiem pienākumiem, nevis prasīt naudu. Un, tomēr... Latvijā medicīnas vajadzībām budžetā ir atvēlēti 850 eiro uz vienu iedzīvotāju, Lietuvā — 1350, Igaunijā — 1600 (dati pirms Covid-19 krīzes). Igaunija un Lietuva lielāko daļu naudas novirza medikamentu kompensācijai. Tā rezultātā cilvēkiem paliek vairāk naudas normālas dzīves kvalitātes uzturēšanai, kas patiesībā ir svarīgs veselības faktors. Un mēs varam bezgalīgi apspriest neefektīvu līdzekļu izmantošanu, nozares politiskās spēles. Bet dominējošā problēma – tas ir finansējums. Mums nav proporcionāls līdzekļu sadalījums.

Starp citu, kad domājat par “bezmaksas medicīnu”, atcerieties, ka tas ir maldīgs formulējums. Piemēram, par virkni konsultāciju pie speciālistiem un veicamajiem izmeklējumiem, pacientam nāksies samaksāt no savas kabatas vidēji 39% no kopējām izmaksām. Arī par tiem, kas veikti par kvotām un kam nepieciešams nosūtījums.

Vēl viens svarīgs faktors ir tas, ka valsts apmaksāto pakalpojumu izmantošana nav efektīva. Es nevēlos apspriest to, cik efektīvi tiek izmantoti šie 10,8% no kopējā budžeta, taču es pilnīgi skaidri varu pateikt, ka ļoti svarīgs ir nosūtījuma iemesls. Apskatīsim pašu vienkāršāko pārbaudi — sonogrāfiju. Gada laikā, izmantojot kvotas, tiek veikti 365 000 izmeklējumi. Ja man jautātu, cik daudz no šiem veiktajiem izmeklējumiem patiešām bija nepieciešami, tad vismaz pusei no pacientiem nav attiecīgo indikāciju. Daļai pacientu tas ir kā hobijs — veikt dažādus izmeklējumus. BET liela vaina gulstas arī uz pašiem ārstiem, viņu izglītības līmeni, pieredzi, vēlmi iedziļināties sūdzības būtībā.

Tas attiecas ne tikai uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem. Maksas vietas slimnīcās un privātajā sektorā arī tiek bieži vien aizņemtas. Piemēram, MR izmeklējumu par maksu jāgaida 2-3 nedēļas, kas ir ļoti ilgi. Un divtik skumji ir tad, ja šis dārgais izmeklējums nesniedz gaidītās atbildes. Vienkārši tādēļ, ka šim izmeklējumam sākotnēji nebija nekādu indikāciju. Taču ārstam nav nepieciešamās kvalifikācijas un zināšanu, un viņš vienkārši sūta pacientu uz visiem ārsta kabinetiem pēc kārtas.

Ir vēl viena lieta, ko es vēlētos pieminēt problēmu saraksta beigās, taču tas man ir jāpiemin. Ir dažas medicīnas nozares un atsevišķi izmeklējumi, kurus kontrolē neliela ārstu grupa, pašu ārstu nav daudz, tādēļ mākslīgi ir izveidota ažiotāža, kur pieraksts jāgaida 3-4 mēnešus. Tikai tāpēc, ka tādi ir šīs “spēles noteikumi”.



Jūs teicāt, ka veselības aprūpes sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai persona saņemtu palīdzību poliklīnikā, pie ģimenes ārsta un speciālistiem. Daudziem ģimenes ārstiem ir 2-3 tūkstoši pacientu. Ir skaidrs, ka pieņemt visus, tas ir kā piedalīties nebeidzamā kvestā...


Poliklīnikā jābūt pieejamam ārstam. Gan ģimenes ārstam, gan speciālistam. Droši vien, nevienam tas nebūs jaunums, ja teikšu, ka medicīnas galvenā problēma ir novēlota diagnostika. Mūsu valstī ar to ir problēmas. Pacients, gaidot vizīti pie ģimenes ārsta, pēc tam pie speciālista, tad-rindā par valsts kvotām, kaut kur šajā gaidīšanas koridorā var apmaldīties.

Alternatīva iespēja — vērsties privātajā sektorā, starp citu, šis sektors ļoti attīstās. Man liekas, ka mēs, ārsti un pacienti, varam bezgalīgi gaidīt finansējumu, bet, ja cilvēkam radusies problēma, ir tikai viens risinājums v— doties uz maksas vizīti. Protams, ne vienmēr ārsta apmeklējums ir nepieciešams uzreiz nākamajā dienā, un otrādi — bieži vien ir situācija, kad vizīti atlikt nevar.

Runājot par ģimenes ārstiem, es gribu teikt, ka viņu statuss arī nav pilnīgi skaidrs. Viņi, it kā, atrodas priekšplānā un viņiem vajadzētu informēt pacientus. Bet tajā pašā laikā, iespējams, darba noslodzes dēļ, viņi palaiž garām mirkli un nepiedāvā plānveida pārbaudes. Kā pieaugušajiem, tā arī bērniem.

VESELĪBAS MINISTRIJA ZIŅO: «2020. gada pirmajos deviņos mēnešos 46 000 sievietēm tika veiktas dzemdes kakla vēža pārbaudes, lai gan 130 000 sievietēm tika nosūtītas ielūgumu vēstules profilaktisko pārbaužu veikšanai.» 

Es savu vēstuli neesmu saņēmusi jau vairākus gadus. Kam ir jāsniedz informācija sievietēm par šādu iespēju?


Es diezin vai spēšu atbildēt uz šo jautājumu. Bet ikvienam ir pienākums to noskaidrot pie sava ģimenes ārsta. Katru gadu notiek organizētas kampaņas, kuru uzdevums ir informēt par bezmaksas pārbaužu un skrīningu iespējām. Katram iedzīvotājam ir pienākums reizi gadā apmeklēt ģimenes ārstu, pat ja nav nekādu sūdzību. Reizi gadā ir iespēja veikt vispārēju asins analīzi, ko apmaksā valsts. Un, no vienas puses, man liekas dīvaini, ka ārsti neatgādina to saviem pacientiem, bet no otras puses, ņemot vērā lielo pacientu skaitu, papīrdarbus un citus pienākumus, būtu dīvaini, visu atbildību novelt tikai uz ārstiem.



Mēs, pacienti, vienmēr atrodamies kopetentu ārstu meklējumos. Bet pie dažiem pieredzējušiem un cienījamiem ārstiem nav iespēju nokļūt. Jā, šie ārsti oficiāli strādā slimnīcā... pieņem privātajās klīnikās. Bet pieraksts pie viņiem vienmēr ir slēgts.

Tā tas ir. Atpazīstamību ieguvušie ārsti bieži vien nav pieejami. Viņi strādā lielajās slimnīcās, iespējams, dažas stundas pieņem arī turpat poliklīnikās, vai dažas stundas nedēļā privātajā sektorā.
Bet nevajadzētu atteikties no mazāk pazīstamu un gados jaunu ārstu apmeklējumiem... Medicīnā 99% gadījumos, problēma netiek risināta pie profesora.

Mēdz gadīties ārsti, kas neiedziļinās problēmā, viņi ir noguruši, viņi nav ieinteresēti, darbs ir kļuvis par rutīnu... Jums jāmeklē savs ārsts. Tas ir fakts. Bet tas nekādi nav saistīts ar ārsta vecumu un viņa popularitātes līmeni.

***

PĀRBAUŽU GADA BUDŽETS.

Vizīte pie ginekologa un analīzes, citoloģija – 90-120 eiro.

Asins analīzes (tai skaitā dzelzs, D vitamīna, Omega rādītāji, laiku pa laikam hepatīts un HIV) – 50-70 eiro.

Zobārsts un higiēnists, ja nav sarežģīta ārstēšana – 300 eiro.

Speciālists, noteiktas problēmas risināšanai... ( visbiežāk, tuvojoties 40 gadu slieksnim, tādas rodas) – 60 eiro.

Optometrists – 40 eiro.

Dermatologs un ādas veidojumu pārbaude – 50 eiro.

Mammologs, endokrinologs, resnās zarnas pārbaude reizi divos gados - 70-100 eiro.

650 eiro gadā - minimālā summa vienam ģimenes loceklim.


***


Un kur meklēt šos jaunos speciālistus?


Lielākā daļa jauno ārstu strādā galvenokārt valsts sektorā un tikai nepilnu darba laiku privātajā sektorā, lai varētu uzturēt savas ģimenes. Lai jūs saprastu, mana likme slimnīcā ir ne vairāk kā 900 eiro mēnesī (bet pirms trim gadiem, ārsta rezidenta likme bija 400 eiro par pilnu slodzi pēc nodokļu nomaksas). Vai es varu izdzīvot ar šo naudu? Maz ticams. Mēs varam runāt tik cik uziet, par to, ka ārsts ir īpaša profesija, tas ir aicinājums, taču nevajag ārstam piedēvēt lielāku lomu nekā tā ir cilvēkam. Ārsti arī ir cilvēki. Dažādi cilvēki. Bet nevajadzētu vērtēt visus ārstus pēc viena piemēra, kur, iespējams, noteicošā loma bijusi tieši finansiāliem aspektiem.
Ārstiem darbs privātklīnikā noteikti nav pašmērķis. Ne vienmēr privātajā klīnikā jums palīdzēs ātrāk un labāk. Kaut arī, protams, darba kvalitātei un atdevei vienā vai otrā sektorā nekādā ziņā nevajadzētu atšķirties. Bet, par atbilstošu darba samaksu, es un noteikti lielākā daļa ārstu, būtu strādājuši vienā darba vietā un tas būtu valsts sektors.



Jūs esat Jauno ārstu asocoācijas prezidents. Kādam nolūkam tā tika izveidota? Ko jūs vēlaties sasniegt, kam Jūs piekrītat un kā palīdzēsiet mums – iespējams, saviem pacientiem nākotnē?


Asociācija pastāv jau 15 gadus. Tā netika radīta, lai kaut kā konkurētu ar vecākās paaudzes ārstiem. Bet, lai vismaz aizsargātu mūsu tiesības. Ne vienmēr jauno ārstu tiesības tika ņemtas vērā. Tas attiecas arī uz darba vietu un atalgojumu, aprēķinātajām stundām un virsstundām.

Un, protams, mums, jaunajiem, joprojām ir lielāka iniciatīva runāt par problēmām.
Es vienmēr minu piemēru. Pieņemsim, ka kāds ir cietis ceļa negadījumā, un ātrā palīdzība viņu nogādā slimnīcā smagā, bet stabilā stāvoklī. Tieši tik daudz mūsu medicīnai pietiek līdzekļu. Tas, ko mēs esam paveikuši pēdējo trīs gadu laikā — esam panākuši, ka tiek piešķirti līdzekļi, lai šis pacients neatrastos kritiskā stāvoklī.

Bet mēs joprojām dzīvojam pagātnē... Mēs atrodamies stabilā kritiskā stāvoklī. Un, ja situācija netiks labota, tad pēc pieciem gadiem valsts iedzīvotāju veselības rādītāji būs vieni no sliktākajiem Eiropā. Un medicīnas pakalpojumi būs pieejami tikai tiem, kas par to varēs maksāt. Tāpēc ir tik svarīgi runāt par šo problēmu. Gan ārstiem, gan sabiedrībai. Tas attiecas uz mums visiem un mūsu izvēlēm.

AUTORA EPILOGS

Jau 30 gadus mēs esam mācīti domāt, ka tikai maksas medicīnas pakalpojumi var būt kvalitatīvi. Un, jo dārgāk, jo labāk...
Ārsta darbs valsts sektorā, lai arī slikti, tomēr tiek apmaksāts. Mēs runājam par ārstu, kurš izvēlējās šo profesiju, noteiktas misijas vadīts. Un man ir skumji apzināties, ka daži cilvēki izvēlas medicīnu tikai tāpēc, ka tā ir lielisks komerciāls risinājums.

Un vēl viena lieta... Man nav tādas statistikas, un meklēt internetā es to negribu. Tikai rokas stiepiena attālumā...kuram no jūsu draugiem un radiniekiem ir iespēja maksāt par katra ģimenes locekļa ikgadējo pārbaudi, neradot zaudējumus ģimenes budžetā? Milzīgai cilvēku grupai vienkārši netiks pievērsta uzmanība, viņi paliks bez iespējām, bez ārstēšanas, bez veselības...Ja visi ārsti neatgriezeniski izvēlēsies privāto sektoru... Tikai valsts var viņus atturēt un atbalstīt. Un, protams, altruisms. Piemēram, daudzi man pazīstami ārsti četras reizes nedēļā strādā maksas klīnikās un reizi nedēļā dodas ārpus pilsētas, lai ārstētu tos, kuriem nepieciešama palīdzība, taču naudas nav. Bet tieši šis apstāklis «reizi nedēļā» padara šo ārstu nepieejamu tiem, kuri nespēj apmaksāt konsultāciju. 

Es savukārt, tāpat kā iepriekš, pierakstīšos uz maksas vizīti un ļaušu man budžetā atvēlētos 850 eiro novirzīt tiem, kam tas ir svarīgāk un vajadzīgāk. Galvenais, lai šī nauda pa ceļam netiek pazaudēta.

Mūsdienu ārsti nenodod HIPOKRĀTA zvērestu, bet, saņemot diplomu, viņi sola:

• Es svinīgi apņemos veltīt savu dzīvi kalpošanai cilvēcei.

• Mana pacienta veselība un labklājība vienmēr būs pirmajā vietā.

• Es cienīšu sava pacienta neatkarību.

• Ar vislielāko cieņu izturēšos pret cilvēka dzīvību.

• Es neļaušu, lai pacienta vecums, slimība vai invaliditāte, reliģija, etniskā piederība, dzimums, tautība, politiskā piederība, rase, seksuālā orientācija, sociālais statuss vai jebkādi citi apsvērumi ietekmētu manu profesionālo pienākumu izpildi.

• Es savus profesionālos pienākumus pildīšu godprātīgi un saskaņā ar mūsdienīgu medicīnisko praksi.

• Es veicināšu ārsta profesijas godu un cēlās tradīcijas.

• Es neizmantošu savas medicīniskās zināšanas, lai pārkāptu cilvēktiesības un pilsonisko brīvību, pat ja man tiks draudēts.

• Es dodu šo solījumu svinīgi, brīvprātīgi un apliecinu ar godu!

 

Žurnālu pārdošanas vietu saraksts: www.presesserviss.lv

Visērtāk ir abonēt! Sūtiet vārdu «Abonements» uz info@3ade.lv un mēs ar Jums sazināsimies!

 

komentāri